Steroīdu hormonu darbības mehānisms – gēnu ekspresijas teorija. Steroīdu hormoniem ir maza molekulmasa un tie ir taukos šķīstoši, un tos var transportēt mērķa šūnās caur difūziju vai nesēju, un pēc iekļūšanas šūnās hormons vispirms saistās ar receptoru citoplazmā, veidojot hormonu-receptoru kompleksu, kas iziet allosterisku piekļuvi spējai iekļūt kodola membrānā, piedaloties piemērotai temperatūrai un Ca2+.
Pēc tam, kad hormons nonāk kodolā, tas saistās ar kodola receptoriem, veidojot kompleksus. Šis komplekss saistās ar nehistonam specifisku vietu hromatīnā un ierosina vai inhibē DNS transkripciju šajā vietā, tādējādi veicinot vai kavējot mRNS veidošanos, kā rezultātā tiek ierosināta vai samazināta noteiktu proteīnu (galvenokārt enzīmu) sintēze, lai panāktu to bioloģisko iedarbību. . Hormona molekula var radīt tūkstošiem olbaltumvielu molekulu, tādējādi realizējot hormonu pastiprināšanas funkciju.
Hormonu reakcija muskuļu darbības laikā Notiekot muskuļu aktivitātei, dažādu hormonu līmenis, īpaši to, kas mobilizē enerģijas piegādi, mainās dažādās pakāpēs un ietekmē organisma vielmaiņas līmeni un dažādu orgānu funkcionālo līmeni. Noteiktu hormonu daudzums fiziskās slodzes laikā un atveseļošanās laikā pēc slodzes tiek mērīts un salīdzināts ar miera vērtību, un izmaiņas sauc par hormonālo reakciju uz slodzi.
Ātri reaģējošie hormoni, piemēram, epinefrīns, norepinefrīns, kortizols un adrenokortikotropais hormons, ir ievērojami paaugstināti plazmā tūlīt pēc fiziskās slodzes sākuma un sasniedz maksimumu īsu laiku.
Pēc vidēji reaktīvo hormonu, piemēram, aldosterona, tiroksīna un vazopresīna, slodzes sākšanas plazma lēnām un vienmērīgi paaugstinās un sasniedz maksimumu dažu minūšu laikā.
Lēnas reakcijas hormoni nemainās uzreiz pēc slodzes sākuma un tikai lēnām palielinās, kad slodze sasniedz 30–40 minūtes, un augstāko līmeni sasniedz vēlāk, piemēram, augšanas hormons, glikagons, kalcitonīns un insulīns.